Strūklaka ir viena no visizplatītākajām dārza ūdens īpašībām, un to plaši izmanto iekštelpu un āra telpās, piemēram, pilsētas kvadrātā, sabiedriskās ēkās vai kā arhitektūras un dārza gabals. Tā ir ne tikai pati neatkarīga māksla, bet arī var palielināt gaisa mitrumu vietējā telpā, samazināt putekļus un ievērojami palielināt negatīvo skābekļa jonu koncentrāciju gaisā, kas arī ir izdevīgi uzlabot vidi un uzlabot cilvēku fizisko un garīgo veselību.
Ir daudz veidu strūklakas, kuras var aptuveni sadalīt: parastās dekoratīvās strūklakas, strūklakas apvienojumā ar skulptūrām, ūdens skulptūrām un paškontrolētām strūklakām. Normālos apstākļos strūklakas atrašanās vieta lielākoties atrodas ēkas centrā vai laukuma fokusa vai gala punktā. Ir arī iespējams pagatavot dažas mazas strūklakas atbilstoši vides īpašībām un brīvi izrotāt iekštelpu un āra telpas. Strūklaka jānovieto aizsargātā vidē, lai uzturētu ūdens veidu.
Strūklakas baseins ir dabiska un pilnīga formā. Ūdens aerosola atrašanās vieta var būt baseina centrā, vai arī to var novietot vienā pusē vai brīvi. Smidzināšanas ūdens forma, mērogs un izmērs jānosaka atbilstoši strūklakas atrašanās vietas telpiskajam mērogam.
Saskaņā ar cilvēka acs fizioloģiskajām īpašībām strūklakai, skulptūrai, puķu dobei un citām ainām vertikālajam skata leņķim ir labs skata leņķis 30 grādos, un horizontālais skata leņķis ir 45 grādi. Piemērotā strūklakas redzamības līnija ir 3,3 reizes augstāka nekā ūdens aerosols. Protams, ir iespējams izmantot saīsināto redzes līniju, lai izraisītu uzmeklēšanu. Baseina rādiusam jābūt proporcionālam strūklakas galvas augstumam. Parasti baseina rādiuss ir 1,5 reizes lielāks nekā strūklakas rādiuss. Ja rādiuss ir pārāk mazs, ūdens pilienus ir viegli izšļakstīt. Lai ūdens izsmidzināšanas līnijas būtu acīmredzamas, ieteicams izmantot tumšu ainu kā fonu.